Starptautiskā konvencija par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu

Starptautiskā konvencija par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu

Apstiprinājusi ANO Ģenerālā Asambleja 1965. gada 21. decembrī.
Stājusies spēkā 1969. gada 4. janvārī.
Šās Konvencijas dalībnieces valstis,

uzskatīdamas, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūti pamatojas uz cieņas un līdztiesības principiem, kuras piemīt ikkatram cilvēkam, un ka visas valstis - Organizācijas locekles ir apņēmušās veikt kopīgus un patstāvīgus pasākumus sadarbībā ar Apvienoto Nāciju Organizāciju, lai sasniegtu vienu no Apvienoto Organizācijas mērķiem - veicināt un attīstīt cilvēka tiesību un pamatbrīvību vispārēju cienīšanu un ievērošanu attiecībā pret visiem cilvēkiem bez rases, dzimuma, valodas vai reliģijas atšķirības,

uzskatīdamas, ka Vispārējā cilvēka tiesību deklarācija pasludina: visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi cieņā un tiesībās un katram cilvēkam bez jebkādas atšķirības, piemēram, bez rases, ādas krāsas vai nacionālās izcelšanās atšķirības, jābauda visas tās tiesības un brīvības, kas pasludinātas Deklarācijā,

uzskatīdamas, ka visi cilvēki likuma priekšā ir līdztiesīgi un ka viņiem ir tiesība uz vienādu likuma aizsardzību pret dažādu diskrimināciju un pret dažādu kūdīšanu uz diskrimināciju,

uzskatīdamas, ka Apvienoto Nāciju Organizācija ir nosodījusi koloniālismu un jebkuru ar to saistīto segregāciju un diskrimināciju, lai kur un kādā veidā tās izpaustos, un ka 1960. gada 14.decembra Deklarācija par neatkarības piešķiršanu koloniālajām zemēm un tautām [Ģenerālās Asamblejas rezolūcija 1514 (XV)] vēlreiz apliecināja un svinīgi pasludināja nepieciešamību nekavējoties un bez ierunām to visu izbeigt,

uzskatīdamas, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas 1963.gada 20.novembra Deklarācija par visu rasu diskriminācijas veidu likvidēšanu [Ģenerālās Asamblejas rezolūcija 1904 (XVIII)] svinīgi apliecina nepieciešamību jo ātrāk likvidēt rasu diskrimināciju visā pasaulē, visos diskriminācijas veidos un izpausmēs un nepieciešamību nodrošināt cilvēka personības cieņas izpratni un cienīšanu,

pārliecinātas par to, ka jebkāda pārākuma teorija, kas pamatojas uz rases atšķirību, ir zinātniski aplama, morāli nosodāma un sociālā ziņā netaisnīga un bīstama un ka nedrīkst būt attaisnojuma rasu diskriminācijai nekur, ne teorijā, ne praksē,

apliecinādamas, ka cilvēka diskriminācija pēc rases, ādas krāsas vai etniskās izcelšanās principa ir šķērslis tautu draudzīgām un miermīlīgām attiecībām un ka tā var graut mieru un tautu drošību, kā arī traucēt cilvēku harmonisku līdzāspastāvēšanu pat vienas un tās pašas valsts ietvaros,

pārliecinātas, ka rasu barjeru pastāvēšana ir pretrunā ar jebkuras cilvēku sabiedrības ideāliem,

satrauktas par rasu diskriminācijas izpausmēm, kuras arvien vēl ir vērojamas dažās pasaules vietās, kā arī par valsts politiku, kas balstās uz rasu pārākuma vai rasu naida principu, piemēram, par aparteīda, sagregācijas vai barjeru politiku,

apņemdamās veikt visus nepieciešamos pasākumus rasu diskriminācijas jo ātrākai likvidēšanai visos tās veidos un izpausmēs, nepieļaut rasu teorijas un cīnīties pret šīm teorijām un to īstenošanas iespējām, lai veicinātu dažādu rasu savstarpējo saprašanos un starptautiskās organizācijas izveidošanu, kura būtu brīva no visiem rasu segregācijas un rasu diskriminācijas veidiem,

ievērodamas Konvenciju par diskrimināciju darbaspēka nolīgšanas un darba jomā, kuru 1958.gadā akceptējusi Starptautiskā darba organizācija, un Konvenciju par diskriminācijas novēršanu izglītības jomā, kuru 1960. gadā akceptējusi Apvienoto Nāciju Organizācijas Izglītības, zinātnes un kultūras jautājumu organizācija,

vēlēdamās realizēt principus, kuri izteikti Apvienoto Nāciju Organizācijas Deklarācijā par visu rasu diskriminācijas veidu likvidēšanu, un nodrošināt šā mērķa sasniegšanai praktisku pasākumu jo ātrāku veikšanu,

vienojās par sekojošo.

I NODAĻA

1. pants
1. Šajā Konvencijā jēdziens "rasu diskriminācija" nozīmē jebkuru atšķirību, izņēmumu, ierobežojumu vai priekšrocību, kuri pamatojas uz rases, ādas krāsas, ģints, nacionālās vai etniskās izcelšanās principiem un kuru mērķis vai sekas ir iznīcināt vai mazināt cilvēka tiesību un pamatbrīvību atzīšanu politiskajā, ekonomiskajā, sociālajā, kultūras vai jebkurā citā sabiedrības dzīves jomā, kā arī šo tiesību un pamatbrīvību izmantošanu vai realizēšanu uz vienlīdzības pamatiem.

2. Šī Konvencija nav piemērojama atšķirībām, izņēmumiem, ierobežojumiem vai priekšrocībām, kurus šās Konvencijas dalībnieces valstis realizē dažādi attiecībā pret pilsoņiem un tiem, kas nav pilsoņi.

3. Šai Konvencijā minētais nevar ietekmēt dalībnieču valstu likumdošanas noteikumus, kuri attiecas uz nacionālo piederību, pilsonību vai naturalizāciju, ja šādos lēmumos nav diskriminācijas pret kādu noteiktu tautību.

4. Sevišķu pasākumu veikšana, kuru vienīgais mērķis ir nodrošināt dažu rasu vai etnisko grupu vai atsevišķu personu pienācīgu progresu, to grupu vai personu, kuras jāaizsargā, lai tām nodrošinātu cilvēka tiesību un pamatbrīvību vienādu izmantošanu un realizēšanu, nav uzskatāma par rasu diskrimināciju tādā gadījumā, ja šādi pasākumi nesaglabās sevišķas tiesības dažādām rasu grupām un ja tie nepaliks spēkā pēc tam, kad būs sasniegti mērķi, kuru dēļ tie tika veikti.

2. pants
1. Dalībnieces valstis nosoda rasu diskrimināciju un apņemas nekavējoties visiem iespējamiem līdzekļiem realizēt visu rasu diskriminācijas veidu likvidēšanas politiku un veicināt visu rasu savstarpēju saprašanos. Šai nolūkā:

a) katra dalībniece valsts apņemas neveikt attiecībā pret personām, grupām vai iestādēm nekādus aktus vai darbības, kas saistīti ar rasu diskrimināciju un garantē, ka visi valsts orgāni un valsts iestādes, gan nacionālie, gan arī vietējie, rīkosies saskaņā ar šo saistību;

b) katra dalībniece valsts apņemas neveicināt, neaizstāvēt un neatbalstīt rasu diskrimināciju, ko realizē kādas personas vai organizācijas;

c) katrai dalībniecei valstij jāveic efektīvi pasākumi, lai revidētu valdības politiku gan nacionālajā, gan vietējā mērogā, kā arī lai izlabotu, atceltu vai anulētu jebkurus likumus un lēmumus, kas izraisa vai saglabā uz mūžīgiem laikiem rasu diskrimināciju visur, kur vien tā pastāv;

d) katrai dalībniecei valstij, izmantojot visus nepieciešamos līdzekļus, arī likumdošanu atkarībā no apstākļiem, jāaizliedz rasu diskriminācija, ko realizē jebkuras personas, grupas vai organizācijas, un jādara tai gals;

e) katra dalībniece valsts apņemas nepieciešamības gadījumā veicināt vairākas rases apvienošanās organizācijas un kustības, kā arī citus pasākumus, lai likvidētu rasu barjeras, apņemas neatbalstīt tās organizācijas un kustības un tos pasākumus, kas padziļina rasu nošķirtību.

2. Dalībniecēm valstīm jāveic, kad to prasa apstākļi, īpaši un konkrēti pasākumi sociālajā, ekonomiskajā, kultūras un citās jomās, lai nodrošinātu dažu rasu grupu vai personu, kuras pieder pie tām, pienācīgu attīstību un aizsardzību. Tādējādi tām varēs garantēt cilvēka tiesību un pamatbrīvību pilnīgu un vienādu izmantošanu. Šo pasākumu rezultātā nedrīkst saglabāties nevienlīdzīgas vai sevišķas tiesības dažādām rasu grupām pēc tam, kad būs sasniegti mērķi, kuru dēļ tie tika veikti.

3. pants
Dalībnieces valstis sevišķi nosoda rasu segregāciju un aparteīdu un apņemas novērst, aizliegt un izskaust jebkuru šāda rakstura praksi teritorijās, kas atrodas šo valstu jurisdikcijā.

4. pants
Dalībnieces valstis nosoda dažāda veida propagandu un visas organizācijas, kuras pamatojas uz vienas rases vai noteiktas ādas krāsas vai etniskās izcelšanās cilvēku grupas pārākuma idejām vai teorijām vai kuras cenšas attaisnot vai atbalstīt dažāda veida rasu naidu un diskrimināciju, un apņemas nekavējoties veikt pozitīvus pasākumus dažādas kūdīšanas uz diskrimināciju vai diskriminācijas aktu izskaušanai. Šai nolūkā dalībnieces valstis saskaņā ar Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas principiem un tiesībām, kas skaidri formulētas šās Konvencijas 5.pantā, turklāt:

a) pasludina, ka jebkāda ideju izplatīšana, kuras pamatojas uz rasu pārākumu vai naidu, jebkāda kūdīšana uz rasu diskrimināciju, kā arī visi vardarbības akti vai kūdīšana uz šādu aktu izdarīšanu pret jebkuru rasi vai personu grupu ar citu ādas krāsu vai etnisko izcelšanos, kā arī dažādas palīdzības sniegšana rasistiskās darbības veikšanai, ieskaitot tās finansēšanu, ir noziegums, ko soda likums;

b) pasludina par pretlikumīgām un aizliedz organizācijas, kā arī organizēto un jebkuru citu propagandisko darbību, kas veicina rasu diskrimināciju un kūda uz to, un atzīst, ka piedalīšanās šādās organizācijās vai šādā darbībā ir noziegums, ko soda likums;

c) neatļauj nacionālajiem vai vietējiem varas orgāniem vai valsts iestādēm atbalstīt rasu diskrimināciju vai kūdīt uz to.

5. pants
Saskaņā ar pamatsaistībām, kuras minētas šās Konvencijas 2.pantā, dalībnieces valstis apņemas aizliegt un likvidēt rasu diskrimināciju visos tās veidos un nodrošināt katra cilvēka vienlīdzību likuma priekšā bez rases, ādas krāsas, nacionālās vai etniskās izcelšanās atšķirības. Īpaši tas attiecas uz šādu tiesību realizēšanu:

a) tiesības uz vienlīdzību tiesas priekšā un visu citu iestāžu priekšā, kas realizē jurisdikciju;

b) tiesības uz personisko drošību un valsts aizsardzību pret vardarbību vai miesas bojājumiem, kurus nodara gan valdības amatpersonas, gan arī jebkuras citas atsevišķas personas, grupas vai iestādes;

c) politisko tiesību, piemēram, tiesības piedalīties vēlēšanās - balsot un izvirzīt savu kandidatūru - uz vispārējo un vienlīdzīgo vēlēšanu tiesību pamata, tiesības piedalīties valsts pārvaldīšanā, kā arī valsts lietu vadīšanā jebkurā līmenī un tiesības uz vienlīdzīgu piedalīšanos valsts darbā;

d) citu pilsoņa tiesību, piemēram:

i) tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot valstī;

ii) tiesības izbraukt no jebkuras valsts, ieskaitot savu valsti, un atgriezties savā valstī;

iii) pilsonības tiesības;

iv) tiesības noslēgt laulību un izvēlēties dzīvesbiedru;

v) īpašuma tiesības, kā personiskās īpašuma tiesības, tā arī tiesības uz īpašumu kopā ar citiem;

vi) mantošanas tiesības;

vii) domas, apziņas un reliģijas brīvības tiesības;

viii) pārliecības brīvības tiesības un tiesības to brīvi izteikt;

ix) miermīlīgu sapulču un asociāciju brīvības tiesības;

e) tiesību ekonomiskajā, sociālajā un kultūras jomā, piemēram:

i) tiesības uz darbu, darba brīvu izvēli, taisnīgiem un labvēlīgiem darba apstākļiem, aizsardzību pret bezdarbu, vienādu apmaksu par vienādu darbu, taisnīgu un apmierinošu atlīdzību;

ii) tiesības nodibināt arodbiedrības un iestāties tajās;

iii) tiesības uz dzīvokli;

iv) tiesības uz veselības aizsardzību, medicīnisko palīdzību, sociālo nodrošināšanu un sociālo apkalpošanu;

v) tiesības uz izglītību un profesionālo apmācību;

vi) tiesības uz vienlīdzīgu piedalīšanos kultūras dzīvē;

f) tiesības uzturēties jebkurā vietā vai izmantot jebkuru apkalpošanas veidu, kas paredzēts sabiedriskajai lietošanai, piemēram, transportu, viesnīcas, restorānus, kafejnīcas, teātrus un parkus.

6. pants
Dalībnieces valstis nodrošina katram cilvēkam, uz kuru attiecas to jurisdikcija, efektīvu aizsardzību un aizsardzības līdzekļus ar kompetentu nacionālo tiesu un citu valsts institūtu starpniecību jebkuru rasu diskriminācijas aktu gadījumos, kuri ir pretrunā ar šo Konvenciju un kuri apdraud cilvēka prasību par jebkāda zaudējuma, kas radies šādas diskriminācijas rezultātā, taisnīgu un adekvātu atlīdzību vai apmierināšanu.

7. pants
Dalībnieces valstis apņemas nekavējoties veikt efektīvus pasākumus, piemēram, zināšanu pasniegšanas, audzināšanas, kultūras un informācijas jomā, lai cīnītos pret aizspriedumiem, kas izraisa rasu diskrimināciju, veicinātu savstarpēju saprašanos, iecietīgu izturēšanos un draudzību starp tautām un rasu vai etniskajām grupām, kā arī lai popularizētu Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu, Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas.

Apvienoto Nāciju Organizācijas Deklarācijas par visu rasu diskriminācijas veidu likvidēšanu un šās Konvencijas mērķus un principus.

II NODAĻA

8. pants
1. Nepieciešams nodibināt Komiteju rasu diskriminācijas likvidēšanai (turpmāk - Komiteja) no astoņpadsmit ekspertiem ar augstām morālām īpašībām un vispāratzītu objektivitāti, kurus ievēlē dalībnieces valstis no savu pilsoņu vidus un kuriem jāizpilda savi pienākumi personiski, turklāt uzmanība tiek pievērsta taisnīgam ģeogrāfiskam sadalījumam un dažādu civilizācijas veidu, kā arī galveno tiesisko sistēmu pārstāvībai.

2. Komitejas locekļus ievēlē, aizklāti balsojot, no to personu vidus, kuras ierakstītas sarakstā un kuras izvirzījušas dalībnieces valstis. Katra dalībniece valsts var izvirzīt vienu personu no savu pilsoņu vidus.

3. Pirmās vēlēšanas notiek sešus mēnešus pēc tam, kad šī Konvencija stājusies spēkā. Katru reizi vismaz trīs mēnešus pirms vēlēšanu dienas Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs griežas ar vēstuli pie dalībniecēm valstīm, aicinot tās divu mēnešu laikā iesniegt izvirzāmo personu vārdus. Ģenerālsekretārs sagatavo sarakstu, kurā pēc alfabēta ierakstītas visas šādā kārtībā izvirzītās personas aar norādījumu, kād dalībniece valsts tās izvirzījusi, un iesniedz šo sarakstu šās Konvencijas dalībniecēm valstīm.

4. Komitejas locekļu vēlēšanas notiek šās Konvencijas dalībnieču valstu sēdē, kuru sasauc ģenerālsekretārs Apvienoto Nāciju Organizācijas centrālajās iestādēs. Šajā sēdē, kuras kvorums būs nodrošināts, ja piedalīsies divas trešdaļas dalībnieču valstu, par Komitejā ievēlētajiem locekļiem uzskatāmi tie kandidāti, kuri saņēmuši visvairāk balsu un to šās Konvencijas dalībnieču valstu pārstāvju balsu absolūto vairākumu, kuri ir klāt sēdē un piedalās balsošanā.

5. a) Komitejas locekļus ievēlē uz četriem gadiem. Taču deviņu locekļu pilnvaru laiks, kuri ievēlēti pirmajās vēlēšanās, izbeidzas otrā gada beigās; tūlīt pēc pirmajām vēlēšanām šo deviņu locekļu vārdus nosaka Komitejas priekšsēdētājs lozēšanas kārtībā.

b) Neparedzētu vakantu vietu ieņemšanai šās Konvencijas dalībniece valsts, kuras eksperts vairs nav Komitejas loceklis, ieceļ citu ekspertu no savu pilsoņu vidus ar noteikumu, ka Komiteja šo iecelšanu akceptē.

6. Dalībnieces valstis atbild par Komitejas locekļu izdevumu segšanu periodā, kad viņi izpilda pienākumus Komitejā.

9. pants
1. Dalībnieces valstis apņemas iesniegt Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram Komitejas izskatīšanai referātu par veiktajiem likumdošanas, tiesas, administratīvajiem vai citiem pasākumiem, kuri palīdz realizēt šās Konvencijas noteikumus: a) gada laikā pēc šās Konvencijas stāšanās spēkā attiecīgajā valstī; un b) pēc tam katrus divus gadus un katru reizi, kad to pieprasa Komiteja. Komiteja var pieprasīt no šās Konvencijas dalībniecēm valstīm papildu informāciju.

2. Komiteja ik gadus ar ģenerālsekretāra starpniecību iesniedz Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālajai Asamblejai referātu par savu darbību, un tā var iesniegt priekšlikumus un vispārīgus ieteikumus, kas pamatojas uz referātu un informāciju izpētīšanu, kuri saņemti no šās Konvencijas dalībniecēm valstīm. Šādi priekšlikumi un vispārīgie ieteikumi paziņojami Ģenerālajai Asamblejai kopā ar šās Konvencijas dalībnieču valstu piezīmēm, ja šādas piezīmes tiek izdarītas.

10. pants
1. Komiteja nosaka savus procedūras noteikumus.

2. Komiteja ievēlē savas amatpersonas uz diviem gadiem.

3. Komitejas sekretariātu apkalpo Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs.

4. Komitejas sēdes parasti notiek Apvienoto Nāciju Organizācijas centrālajās iestādēs.

11. pants
1. Ja kāda dalībniece valsts uzskata, ka cita dalībniece valsts neizpilda Konvencijas noteikumus, tad tā var par to ziņot Komitejai. Komiteja pēc tam nodod šo ziņojumu ieinteresētajai dalībniecei valstij. Triju mēnešu laikā valsts, kas saņēmusi paziņojumu, piesūta Komitejai rakstiskus paskaidrojumus vai iesniegumus par šo jautājumu un pasākumiem, kurus šī valsts varējusi veikt.

2. Ja sešu mēnešu laikā pēc tam, kad valsts saņēmusi pirmo paziņojumu, jautājums nav nokārtots divpusējās sarunās vai kādā citā pieejamā vaidā un ja abas puses nav apmierinātas, tad jebkurai no šīm divām valstīm ir tiesība atkal nodot šo jautājumu izskatīt Komitejai, attiecīgi par to paziņojot Komitejai, kā arī otrai valstij.

3. Komiteja atbilstoši šā panta otrajam punktam izskata tā nodoto jautājumu pēc tam, kas saskaņā ar vispāratzītiem starptautisko tiesību principiem tā ir konstatējusi, ka šai gadījumā visi pieejamie iekšējie tiesiskās aizsardzības līdzekļi bijuši izmēģināti un izmantoti. Šis noteikums nav spēkā tad, ja šo līdzekļu pielietošana stipri aizkavējas.

4. Komiteja jebkurā tās izskatīšanai nodotā jautājumā var piedāvāt ieinteresētajām dalībniecēm valstīm iesniegt jebkuru informāciju, kas attiecas uz šo jautājumu.

5. Ja kāds jautājums, kurš izriet no šā panta noteikumiem, ir Komitejas izskatīšanā, tad ieinteresētajām dalībniecēm valstīm ir tiesība sūtīt savus pārstāvjus, lai tie piedalītos Komitejas sēdēs bez balsstiesībām uz attiecīgā jautājuma izskatīšanas periodu.

12. pants

1. a) Pēc tam, kad Komiteja ir saņēmusi un rūpīgi pārbaudījusi visu informāciju, kuru tā uzskata par nepieciešamu, priekšsēdētājs ieceļ speciālu Saskaņošanas komisiju (turpmāk - Komisija) no pieciem cilvēkiem, kuri var būt vai arī nebūt Komitejas locekļi. Komisijas locekļus ieceļ ar pušu vienprātīgu piekrišanu strīda gadījumā, un Komisija sniedz savus pakalpojumus ieinteresētajām valstīm, lai miermīlīgi noregulētu attiecīgo jautājumu, pamatojoties uz Konvencijas noteikumu ievērošanu.

b) Ja starp valstīm, kuras strīdā uzstājas kā puses, triju mēnešu laikā netiks panākta vienošanās par visu Komisijas sastāvu vai tā daļu, tad tie Komisijas locekļi, par kuru iecelšanu netika panākta vienošanās starp valstīm, kuras strīdā uzstājas kā puse, tiek ievēlēti no Komitejas locekļu sastāva ar divu trešdaļu balsu vairākumu, aizklāti balsojot.

2. Komisijas locekļi izpilda savus pienākumus periodiski. Viņi nedrīkst būt tās valsts pilsoņi, kura strīdā uzstājas kā puse, vai tās valsts pilsoņi, kura nepiedalās Konvencijā.

3. Komisija ievēlē savu priekšsēdētāju un nosaka savus procedūras noteikumus.

4. Komisijas sēdes parasti notiek Apvienoto Nāciju Organizācijas centrālajās iestādēs vai jebkurā citā piemērotā vietā pēc Komisijas lēmuma.

5. Sekretariāts, kurš tiek apkalpots saskaņā ar šās Konvencijas 10.panta 3.punktu, arī apkalpo Komisiju, ja strīds starp šās Konvencijas dalībniecēm valstīm izraisīs Komisijas izveidošanu.

6. Valstis, kuras strīdā uzstājas kā puses, vienādās daļās sedz visus Komisijas locekļu izdevumus saskaņā ar tāmi, ko iesniedz Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs.

7. Ģenerālsekretāram ir tiesība, ja tas nepieciešams, apmaksāt Komisijas locekļu izdevumus, kamēr tos segs valstis, kuras strīdā uzstājas kā puses, saskaņā ar šā panta 6.punktu.

8. Komitejas saņemtā un izpētītā informācija nododama Komisijas rīcībā, un Komisija var pieprasīt no ieinteresētajām valstīm sniegt jebkuru nepieciešamo informāciju.

13. pants
1. Kad Komisija būs pilnīgi izskatījusi jautājumu, tai jāsagatavo un jāiesniedz Komitejas priekšsēdētājam referāts ar tās atzinumiem visos jautājumos, kas skar pušu strīda būtību, un tādi ieteikumi, kurus tā atzīst par vajadzīgiem strīda miermīlīgai izlemšanai.

2. Komitejas priekšsēdētājam jānosūta Komisijas referāts katrai valstij, kura piedalās strīdā. Šīm valstīm triju mēnešu laikā jāpaziņo Komitejas priekšsēdētājam par to, vai tās piekrīt ieteikumiem, kuri ietverti Komisijas referātā.

3. Pēc perioda izbeigšanās, kurš paredzēts šā panta 2.punktā, Komitejas priekšsēdētājam jānosūta Komisijas referāts un ieinteresēto dalībnieču valstu iesniegumi citām šās Konvencijas dalībniecēm valstīm.

14. pants
1. Dalībniece valsts var jebkurā laikā paziņot, ka tā atzīst Komitejas kompetenci tās jurisdikcijas ietvaros pieņemt un izskatīt atsevišķu personu vai personu grupu paziņojumus, kuras apgalvo, ka tās ir kļuvušas par upuriem sakarā ar to, ka attiecīgā dalībniece valsts pārkapusi šajā Konvencijā minētās tiesības. Komiteja nedrīkst pieņemt nekādus ziņojumus, ja tie skar šās Konvencijas valsti, kura nav izdarījusi šādu paziņojumu.

2. Jebkura dalībniece valsts, kas izdara šā panta 1.punktā paredzēto paziņojumu, var nodibināt vai norādīt iestādi savas nacionālās tiesiskās sistēmas ietvaros, kas būs kompetenta pieņemt un izskatīt atsevišķu personu vai personu grupu petīcijas savas jurisdikcijas ietvaros, kuras paziņo, ka tās ir kļuvušas par upuriem sakarā ar to, ka pārkāpta kāda no šajā Konvencijā minētajām tiesībām, un kuras ir izmantojušas visus citus pieejamos vietējos tiesiskās aizsardzības līdzekļus.

3. Paziņojums, kas izdarīts saskaņā ar šā panta 1.punktu, kā arī jebkuras iestādes nosaukums, kas nodibināta vai norādīta saskaņā ar šā panta 2.punktu, attiecīgai dalībniecei valstij jādeponē pie Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāra, kurš to norakstus nosūta pārējām dalībniecēm valstīm. Paziņojumu jebkurā laikā var paņemt atpakaļ, informējot par to ģenerālsekretāru, taču tas nekādā ziņā nedrīkst ietekmēt ziņojumus, ko izskata Komiteja.

4. Petīciju sarakstu sastāda iestāde, kura nodibināta vai norādīta saskaņā ar šā panta 2.punktu, bet šā saraksta apstiprinātie noraksti ik gadus attiecīgā veidā nododami ģenerālsekretāram, turklāt to saturu nedrīkst izpaust.

5. Ja petīcijas iesniedzējs nav apmierināts ar iestādes rīcību, kura nodibināta vai norādīta saskaņā ar šā panta 2.punktu, tad viņam ir tiesības sešu mēnešu laikā nodot attiecīgo jautājumu Komitejai.

6. a) Komiteja konfidenciālā kārtībā informē par katru saņemto ziņojumu dalībnieci valsti, kurai tiek inkriminēta kāda Konvencijas noteikuma pārkāpšana, taču attiecīgā persona vai personu grupa netiek nosaukta bez tās vai to skaidri izteiktas piekrišanas. Anonīmus ziņojumus Komiteja nedrīkst pieņemt.

b) Valsts, kas saņēmusi ziņojumu, triju mēnešu laikā iesniedz Komitejai rakstveida paskaidrojumu vai iesniegumu par ššo jautājumu un pasākumiem kurus šī valsts varējusi veikt.

7. a) Komiteja izskata ziņojumus, ievērojot visus datus, ko ieinteresēta dalībniece valsts un petīcijas iesniedzējs nodevuši tās rīcībā. Komiteja nedrīkst izskatīt nekādus ziņojumus ne no viena petīcijas iesniedzēja, ja tā nebūs konstatējusi, ka petīcijas iesniedzējs ir izmantojis visus viņam pieejamos iekšējos tiesiskās aizsardzības līdzekļus. Taču šis noteikums nav spēkā tajos gadījumos, kad šo līdzekļu pielietošana stipri aizkavējas.

b) Komiteja nosūta savus priekšlikumus un ieteikumus, ja šādi priekšlikumi un ieteikumi tai ir, ieinteresētajai dalībniecei valstij un petīcijas iesniedzējam.

8. Komiteja ietver savā ikgadējā referātā šādu ziņojumu kopsavilkumu un,ja tas ir nepieciešams, ieinteresēto dalībnieču valstu paskaidrojumu un iesniegumu īsu izklāstījumu, kā arī savus priekšlikumus un ieteikumus.

9. Komiteja ir kompetenta izpildīt šajā pantā paredzētās funkcijas tikai tajos gadījumos, kad vismaz desmit šās Konvencijas dalībnieces valstis ir izdarījušas paziņojumus saskaņā ar šā panta 1.punktu.

15. pants
1. Kamēr būs sasniegti mērķi, kas minēti Deklarācijā par neatkarības piešķiršanu koloniālajām zemēm un tautām, kura ietverta Ģenerālās Asamblejas 1960.gada 14.decembra rezolūcijā 1514 (XV), šās Konvencijas noteikumi nekādā ziņā neierobežo tiesību iesniegt petīcijas, kura šīm tautām piešķirta ar citiem starptautiskiem dokumentiem vai kuru tām piešķīrusi Apvienoto Nāciju Organizācija un tās specializētās iestādes.

2. a) Saskaņā ar šās Konvencijas 8.panta 1.punktu nodibinātā Komiteja saņem petīciju norakstus no Apvienoto Nāciju Organizācijas iestādēm, kuras 1nodarbojas ar jautājumiem, kas tieši attiecas uz šās Konvencijas principiem un mērķiem, un paziņo tām domas un ieteikumus sakarā ar šīm petīcijām izskatot aizbilstamo un atkarīgo teritoriju un visu citu teritoriju, kurām piemērojama rezolūcija 1514 (XV), iedzīvotāju petīcijas par šajā Konvencijā paredzētajiem jautājumiem, kuras izskata šīs iestādes.

b) Komiteja saņem no kompetentām Apvienoto Nāciju Organizācijas iestādēm referātu eksemplārus par likumdošanas, tiesas, administratīvajiem un citiem pasākumiem, kuri tieši attiecas uz šās Konvencijas principiem un mērķiem un kurus metropoles veic teritorijās, kas minētas šā punkta a) apakšpunktā, kā arī izsaka šajā jautājumā savas domas un sniedz ieteikumus šīm iestādēm.

3. Savā referātā Ģenerālajai Asamblejai Komiteja iekļauj petīciju un referātu, kurus tā saņēmusi no Apvienoto Nāciju Organizācijas iestādēm, kopsavilkumu, kā arī Komitejas domas un ieteikumus sakarā ar šīm petīcijām un referātiem.

4. Komiteja pieprasa no Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāra visu ar šās Konvencijas mērķiem saistīto un viņa rīcībā esošo informāciju par teritorijām, kas minētas šā panta 2.punkta a) apakšpunktā.

16. pants
Šās Konvencijas noteikumi par strīdu noregulēšanu vai sūdzību izskatīšanu pielietojami tā, lai tas nekaitētu citām strīdu vai sūdzību atrisināšanas metodēm diskriminācijas jomā, kas izklāstītas Apvienoto Nāciju Organizācijas un tās specializēto iestāžu pamatdokumentos vai konvencijās, kuras akceptējusi Apvienoto Nāciju Organizācija un tās specializētās iestādes, un šie noteikumi neaizliedz dalībniecēm valstīm izmantot strīdu atrisināšanai citas metodes saskaņā ar vispārējiem starptautiskajiem nolīgumiem, kuri ir spēkā šo valstu attiecībās.

III NODAĻA

17. pants
1. Šo Konvenciju var parakstīt jebkura Apvienoto Nāciju Organizācijas locekle valsts vai ANO specializēto iestāžu locekle valsts, jebkura Starptautiskās tiesas Statūtu dalībniece valsts un jebkura cita valsts, kuru Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā Asambleja uzaicinājusi piedalīties šajā Konvencijā.

2. Šī Konvencija jāratificē. Ratifikācijas raksti deponējami pie Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāra.

18. pants
1. Šai Konvencijai varēs pievienoties jebkura valsts, kura minēta šās Konvencijas 17.panta 1.punktā.

2. Pievienošanās notiek, nododot Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram glabāšanā dokumentu par pievienošanos.

19. pants
1. Šī Konvencija stājas spēkā trīsdesmitajā dienā pēc tam, kad Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram nodots glabāšanā divdesmit septītais ratifikācijas raksts vai dokuments par pievienošanos.

2. Katrai valstij, kura ratificē šo Konvenciju vai pievienojas tai pēc divdesmit septītā ratifikācijas raksta vai dokumenta par pievienošanos nodošanas glabāšanā, šī Konvencija stājas spēkā trīsdesmitajā dienā pēc šās valsts ratifikācijas raksta vai dokumenta par pievienošanos nodošanas glabāšanā.

20. pants
1. Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs saņem un izsūta visām valstīm, kuras ir šās Konvencijas dalībnieces vai var kļūt par tām, atrunu tekstu, ko valstis ir izdarījušas ratifikācijas vai pievienošanās brīdī. Jebkurai valstij, kas iebilst pret atrunu, deviņdesmit dienu laikā pēc minētās informācijas jāpaziņo ģenerālsekretāram, ka tā nepieņem attiecīgo atrunu.

2. Nav pieļaujamas atrunas, kas nav savienojamas ar šās Konvencijas mērķiem un uzdevumiem, tāpat arī atrunas, kas traucētu kādu iestāžu darbu, kuras izveidotas, pamatojoties uz šo Konvenciju. Atruna uzskatāma par nepieņemamu vai traucējošu darbā, ja vismaz divas trešdaļas šās Konvencijas dalībnieču valstu iebilst pret to.

3. Atrunas var atsaukt jebkurā laikā, par to attiecīgi paziņojot ģenerālsekretāram. Šāds paziņojums stājas spēkā tā saņemšanas dienā.

21. pants
Katra dalībniece valsts var denonsēt šo Konvenciju, par to rakstiski paziņojot Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram. Denonsācija stājas spēkā pēc viena gada no dienas, kad ģenerālsekretārs saņēmis par to paziņojumu.

22. pants
Jebkurš strīds starp divām vai vairākām dalībniecēm valstīm par šās Konvencijas interpretēšanu vai piemērošanu, kurš nav izšķirts sarunu ceļā vai lietojot procedūras, ko speciāli paredzējusi šī Konvencija, pēc jebkuras puses, kas piedalās strīdā, pieprasījuma nododams izlemšanai Starptautiskajai tiesai, ja puses strīdā nav vienojušās par citu noregulēšanas veidu.

23. pants
1. Prasību revidēt šo Konvenciju var izvirzīt jebkurā laikā jebkura dalībniece valsts, rakstiski paziņojot par to Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

2. Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā Asambleja pieņem lēmumu par to, kādi pasākumi, ja tie nepieciešami, jāveic sakarā ar šādu prasību.

24. pants
Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs paziņo visām šās Konvencijas 17.panta 1.punktā minētajām valstīm šādas ziņas:

a) par parakstīšanu, ratificēšanu un pievienošanos saskaņā ar 17. un 18. pantu;

b) par šās Konvencijas spēkā stāšanās datumu saskaņā ar 19.pantu;

c) par ziņojumiem un deklarācijām, kas saņemti saskaņā ar 14., 20. un 23. pantu;

d) par denonsācijām saskaņā ar 21.pantu.

25. pants
1. Šī Konvencija, kuras teksti angļu, spāņu, ķīniešu, krievu un franču valodā ir autentiski, glabājas Apvienoto Nāciju Organizācijas arhīvā.

2. Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs nosūta šās Konvencijas apstiprinātos norakstus visām valstīm, kas pieder jebkurai šās Konvencijas 17.panta 1.punktā minētajai kategorijai.

To apliecinot, apakšā parakstījušies, kurus attiecīgās valdības ir pienācīgi pilnvarojušas, parakstīja šo Konvenciju, kuru var parakstīt Ņujorkā, tūkstoš deviņi simti sešdesmit sestā gada septītajā martā.