Hāgas rekomendācijas par mazākumtautību tiesībām uz izglītību
EDSO AUGSTAIS KOMISĀRS
MAZĀKUMTAUTĪBU JAUTĀJUMOS


Hāgas rekomendācijas
Par mazākumtautību tiesībām uz izglītību

HĀGA 1996

IEVADS
1992.gada jūlijā pieņemtajos Helsinku lēmumos Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (EDSO) izveidoja augstā komisāra mazākumtautību jautājumos amatu, kā "konfliktu novēršanas līdzekli to iespējami agrīnā stadijā". Šāds mandāts tika dots galvenokārt kā atbildes reakcija uz situāciju bijušajā Dienvidslāvijā, jo pastāvēja bažas, ka tas varētu atkārtoties citviet Eiropā, īpaši valstīs pārejas periodā uz demokrātisku valsts iekārtu, un ka tas varētu apdraudēt Parīzes Hartā paredzēto miera un labklājības solījumu, ko deva valstu un valdību vadītāji 1990.gada novembrī.

1993.gada 1.janvārī Makss van der Stūls (Max van der Stoel) stājās pie pienākumu pildīšanas kā pirmais EDSO augstais komisārs mazākumtautību jautājumos (turpmāk tekstā - AKMJ). Liekot lietā savu ievērojamo bijušā parlamenta deputāta, Nīderlandes ārlietu ministra, pastāvīgā pārstāvja Apvienotajās Nācijās un ilggadējo cilvēktiesību advokāta pieredzi, van der Stūls pievērsās daudzajām nesaskaņām starp mazākumtautībām un valsts varas iestādēm Eiropā, kuras, viņaprāt, varēja saasināties. Darbojoties neuzkrītoši ar diplomātisko līdzekļu palīdzību, AKMJ ir uzsācis darbību vairāk kā ducī valstu, tai skaitā Albānijā, Horvātijā, Igaunijā, Ungārijā, Kazahstānā, Kirgizstānā, Latvijā, bijušajā Dienvidslāvijas Republikā Maķedonijā, Rumānijā, Slovākijā un Ukrainā. Viņa uzmanība, pirmkārt, ir pievērsta tām situācijām, kurās nacionālām vai etniskām grupām piederošās personas vienā valstī veido skaitlisku vairākumu, bet otrā - skaitlisku mazākumu, tādejādi skarot abu valstu intereses un radot potenciālu starpvalstu attiecību saspīlējuma avotu vai konfliktu. Tiešām, šādi saspīlējumi ir noteikuši lielāko Eiropas vēstures daļu.

Pievēršoties to saspīlējumu būtībai, kuros iesaistītas mazākumtautības, AKMJ risina jautājumus kā neatkarīgs, objektīvs un sadarbībai gatavs partneris. Lai gan AKMJ nav uzraudzības mehānisms, tad viņš par savas darbības atskaites punktu specifiskām rekomendācijām izmanto tos starptautiskos standartus, kurus katra valsts ir atzinusi. Šajā sakarā ir svarīgi atcerēties saistības, ko uzņemušās visas EDSO dalībvalstis, jo īpaši 1990.gada konferences par cilvēktiesību dimensiju Kopenhāgenas dokumentu, kas IV daļā formulē detalizētus pienākumus attiecībā uz mazākumtautībām. Ir vēl būtiski atzīmēt, ka uz visām EDSO dalībvalstīm attiecas Apvienoto Nāciju saistības cilvēktiesību jomā, ieskaitot mazākumtautību tiesības, un ka lielākajai daļai EDSO dalībvalstu saistoši ir arī Eiropas padomes standarti.

Pēc gandrīz četriem intensīva darba gadiem AKMJ ir spējis identificēt atsevišķas kopīgas problēmas un tēmas, kas bijušas viņa uzmanības lokā vairākās valstīs, kurās viņš ir darbojies. Mazākumtautību izglītība, sevišķi izglītība mazākumtautību valodā, ir izteikti prioritārs jautājums to vidū, jo, kā AKMJ nesen paziņoja: "Ir skaidrs, ka izglītība ir ārkārtīgi svarīgs elements personu, kas pieder mazākumtautībai, identitātes saglabāšanā un attīstīšanā". Paturot to prātā, 1995.gada rudenī AKMJ lūdza Starpetnisko attiecību fondu (Foundation on Inter Ethnic Relations) konsultēties ar nelielu starptautiski atzītu ekspertu grupu, lai saņemtu viņu ieteikumus, kā EDSO darbības reģionā pienācīgi un saprātīgi realizēt mazākumtautību tiesības uz izglītību.

Starpetnisko attiecību fonds - 1993.gadā izveidota nevalstiska organizācija ar mērķi īstenot speciālus pasākumus AKMJ atbalstam - sarīkoja dažādu attiecīgo nozaru ekspertu konsultāciju sēriju, no kurām divas šādas tikšanās notika Hāgā. Ekspertu konsultantu vidū bija, gan juristi, kas specializējas starptautiskajās tiesībās, gan valodnieki un izglītības darbinieki, kas pārzina mazākumtautību stāvokli un vajadzības. Piedalījās šādi eksperti: Boids Robertsons (A.G. Boyd Robertson), gēļu valodas vecākais pasniedzējs Strečklaidas universitātē (University of Stratchlyde) (Apvienotā Karaliste); Pīters van Daiks (Pieter van Dijk), doktors, Valsts Padomes loceklis (Nīderlande); Asbjorns Eide (Asbj(rn Eide), doktors, Norvēģijas Cilvēktiesību institūta direktors (Norvēģija); Reins Millersons (Rein Müllerson), profesors, Starptautisko tiesību katedras vadītājs Kings koledžā (Apvienotā karaliste); Alans Rosas (Allan Rosas), profesors, Obu akadēmiskā universitāte (Somija); Tove Skutnab-Kangas (Tove Skutnabb-Kangas), doktore, docente, Valodu un kultūras fakultāte Roskildes universitātē (Dānija); Giorgijs Zepe (GyÖrgy Szépe), profesors, Valodu zinātnes fakultāte Janus Pannonius universitātē (Ungārija); Patriks Tornberijs (Patrick Thornberry), profesors, Juridiskā fakultāte Kīles universitātē (Apvienotā Karaliste); Jens van der Velde (Jenne van der Velde), vecākais konsultants mācību programmu jautājumos Mācību programmu pilnveidošanas nacionālajā institūtā (Nīderlande).

Tā kā pastāvošie mazākumtautību tiesību standarti ir cilvēktiesību sastāvdaļa, tad konsultāciju izejas punkts bija pieņēmums, ka valstis ievēro visas pārējās saistības cilvēktiesību jomā, jo īpaši brīvību no jebkādas diskriminācijas. Tika arī izvirzīta tēze, ka visu cilvēktiesību galējais mērķis ir individuāla personības pilnīga un brīva attīstība vienlīdzības apstākļos. Attiecīgi, tika izvirzīts, ka pilsoniskai sabiedrībai ir jābūt atvērtai un elastīgai pret izmaiņām, tādejādi integrējot sevī visas, arī pie mazākumtautībām piederošās personas.

Tapušās Rekomendācijas par mazākumtautību tiesībām uz izglītību mēģina visnotaļ tiešā valodā izskaidrot mazākumtautību tiesības uz izglītību, kuras ir piemērojamas visās situācijās, kurās darbojas AKMJ. Papildus tam, standarti ir interpretēti tādā veidā, lai sekmētu to vienveidīgu piemērošanu praksē. Rekomendācijas ir sadalītas astoņās apakšnodaļās, kas atbilst tiem izglītības jautājumiem, kas ir parādījušies praksē. Rekomendāciju sīkāks skaidrojums ir atrodams pievienotajā Paskaidrojuma rakstā, kur ir iekļautas tiešas atsauces uz attiecīgiem starptautiskiem standartiem.


HĀGAS REKOMENDĀCIJAS PAR MAZĀKUMTAUTĪBU
TIESĪBĀM UZ IZGLĪTĪBU
Starptautisko instrumentu gars

1) Tiesības saglabāt savu identitāti personām, kuras pieder mazākumtautībām, iespējams pilnīgi īstenot vienīgi tad, ja šīs personas izglītības procesā apgūst atbilstošas dzimtās valodas zināšanas. Tajā pat laikā, personām, kuras pieder mazākumtautībām, ir pienākums integrēties sabiedrībā kopumā, apgūstot atbilstošas valsts valodas zināšanas.

2) Piemērojot starptautiskos instrumentus, kas runā par labu personām, kuras pieder mazākumtautībām, valstīm konsekventi jāievēro vienlīdzības un nediskriminācijas pamatprincipi.

3) Ir jāņem vērā, ka attiecīgās starptautiskās saistības un pienākumi veido starptautisko standartu minimumu. Mēģinājums interpretēt šīs saistības un pienākumus ierobežojošā veidā būtu pretrunā ar to garu un mērķi.

Līdzekļi un resursi

4) Valstīm jārisina mazākumtautību tiesību uz izglītību jautājumi aktīvā to sekmējošā veidā. Kur tas ir nepieciešams, valstīm jāveic īpaši pasākumi tām maksimāli pieejamo resursu ietvaros - kā individuāli, tā arī starptautiskās palīdzības un sadarbības (īpaši ekonomiskās un tehniskās) ceļā, lai aktīvi īstenotu mazākumtautību tiesības uz izglītību savā valodā.

Decentralizācija un līdzdalība

5) Valstīm jārada apstākļi, kas dotu iespēju mazākumtautību pārstāvības institūcijām efektīvi piedalīties politikas un programmu izstrādāšanā un īstenošanā, kas skar mazākumtautību izglītību.

6) Valstīm jāpiešķir reģionālajām un vietējām varas iestādēm atbilstošas pilnvaras risināt mazākumtautību izglītības jautājumus, tādējādi arī veicinot mazākumtautību līdzdalību politikas izstrādāšanas procesā reģionālā un (vai) vietējā līmenī.

7) Valstīm jāveic pasākumi, lai sekmētu vecāku līdzdalību un izvēli vietēja līmeņa izglītības sistēmā, tajā skaitā izglītību mazākumtautību valodā.

Publiskās un privātās institūcijas

8) Saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, personām, kuras pieder mazākumtautībām, tāpat kā pārējām personām, ir tiesības izveidot un vadīt privātas izglītības iestādes atbilstoši nacionālajām tiesībām. Šādas iestādes var būt skolas, kurās mācības notiek mazākumtautību valodā.

9) Pamatojoties uz mazākumtautībām piederošu personu tiesībām izveidot un vadīt savas izglītības iestādes, valstis nedrīkst kavēt minēto tiesību īstenošanu, pieņemot pārmērīgi apgrūtinošus juridiska un administratīva rakstura nosacījumus, kas regulē šādu iestāžu izveidošanu un vadīšanu.

10) Privātajām izglītības iestādēm mazākumtautību valodā ir tiesības pieprasīt finansu līdzekļus no valsts budžeta, starptautiskajiem avotiem vai privātā sektora bez jebkādiem ierobežojumiem vai diskriminācijas.

Mazākumtautību izglītība pamatskolas un vidusskolas līmenī

11) Bērna attīstībā izšķirošā nozīme ir pirmajiem izglītības gadiem. Izglītības procesa pētījuma rezultāti liecina, ka pirmsskolas un bērnudārza līmenī mācībām jānotiek bērna pamatvalodā. Valstīm, kur vien tas iespējams, jārada apstākļi, kas ļautu vecākiem izdarīt šādu izvēli.

12) Pētījumi norāda, ka pamatskolā mācību programmu vislabāk būtu pasniegt mazākumtautību valodā. Mazākumtautību valoda būtu jāmāca kā pastāvīgs mācību priekšmets. Oficiālā valsts valoda arī būtu jāmāca kā pastāvīgs mācību priekšmets; to ieteicams darīt skolotājiem, kuri labi pārvalda abas valodas un izprot bērnu kultūras un valodas pamatu. Šā perioda beigās daži praktiski vai ne pārāk teorētiski priekšmeti būtu jāmāca valsts valodā. Valstīm, kur vien tas iespējams, jārada apstākļi, kas vecākiem dotu iespēju izdarīt šādu izvēli.

13) Vidusskolā liela daļa mācību priekšmetu būtu jāmāca mazākumtautību valodā. Mazākumtautību valoda būtu jāmāca kā pastāvīgs mācību priekšmets. Valsts valoda arī būtu jāmāca kā pastāvīgs mācību priekšmets; ieteicams to darīt skolotājiem, kuri labi pārvalda abas valodas un izprot bērnu kultūras un valodas pamatu. Šajā periodā būtu pakāpeniski jāpalielina valsts valodā mācāmo priekšmetu skaits. Pētījumi liecina - jo pakāpeniskāks ir šis process, jo labāk bērniem.

14) Izglītības mazākumtautību valodā saglabāšana pamata un vidusskolas līmenī lielā mērā ir atkarīga no iespējas piesaistīt visās disciplīnās pamatvalodā sagatovatus pasniedzējus. Tādēļ, vadoties no pienākuma nodrošināt atbilstošas iespējas iegūt izglītību mazākumtautību valodā, valstīm ir jānodrošina atbilstošas iespējas pienācīgi sagatavot pasniedzējus un jāveicina šādas apmācības pieejamība.

Mazākumtautību izglītība arodskolās

15) Profesionālajai izglītībai mazākumtautību valodā jābūt pieejamai noteiktos priekšmetos, ja personas, kuras pieder attiecīgām mazākumtautībām, ir izteikušas šādu vēlmi, apliecinājušas vajadzību pēc tās un ja viņu skaits to attaisno.

16) Arodskolās, kas paredz mācības dzimtajā valodā, mācību programmām jābūt sastādītām tā, lai pēc skolas beigšanas, tās nodrošinātu studentiem iespēju darboties savā profesijā gan mazākumtautību, gan valsts valodās.

Mazākumtautību izglītība augstskolu līmenī

17) Personām, kuras pieder mazākumtautībām, jābūt nodrošinātai iespējai iegūt augstāko izglītību savā valodā, ja viņas ir apliecinājušas šādu nepieciešamību un ja viņu skaitls to attaisno. Augstāko izglītību mazākumtautību valodā var leģitīmi nodrošināt, radot nepieciešamos apstākļus esošajās izglītības struktūrās, ja tās var apmierināt attiecīgās mazākumtautības vajadzības. Personas, kuras pieder mazākumtautībām, var arī meklēt veidus un līdzekļus, lai izveidotu savas izglītības iestādes augstskolu līmenī.

18) Situācijas, kurās mazākumtautība nesenā pagātnē ir uzturējusi un pārvaldījusi savas augstākās izglītības iestādes, ir jāņem vērā nosakot nākotnes izglītības iespējas.

Mācību programmas izstrādāšana

19) Ņemot vērā nozīmi un svarīgumu, kādu starptautiskie instrumenti piešķir multikulturālai izglītībai un mazākumtautību vēstures, kultūras un tradīciju mācīšanai, valsts izglītības iestādēm ir jānodrošina, lai vispārējās obligātās mācību prgrammas ietver attiecīgo mazākumtautību vēstures, kultūru un tradīciju mācīšanu. Rosinot sabiedrības vairākumu apgūt valstī dzīvojošo mazākumtautību valodas, valsts dotu savu ieguldījumu tolerances un multikulturālisma nostiprināšanā valstī.

20) Mācību programmas saturs, kas attiecas uz mazākumtautībām, jāizstrādā ar attiecīgo mazākumtautību pārstāvības institūciju aktīvu līdzdalību.

21) Valstīm būtu jāveicina centru veidošana, kas nodarbotos ar mācību programmu izglītībai mazākumtautību valodā sastādīšanu un izvērtēšanu. Šādi centri var darboties jau pastāvošo institūciju ietvaros, ja tās spēj pietiekami nodrošināt mācību programmu mērķu sasniegšanu.


PASKAIDROJŠS RAKSTS
HĀGAS REKOMENDĀCIJĀM PAR MAZĀKUMTAUTĪBU IZGLĪTĪBU

Vispārējs ievads

1948.gada Vispārējā cilvēktiesību deklarācija lauza jaunu ceļu - tas bija pirmais starptautiskais instruments, kas pasludināja izglītību par cilvēka tiesību.

Deklarācijas 26.pants nosaka, ka pamatizglītība ir obligāta. Tas uzliek valstīm pienākumu padarīt tehnisko un profesionālo izglītību pieejamu visiem, un augstāko izglītību - pieejamu katram pēc spējām. Tas arī skaidri nosaka, ka izglītības mērķis ir cilvēka personības pilnīga attīstīšana un cieņas nostiprināšana pret cilvēktiesībām un pamatbrīvībām. 26.pants nosaka, ka izglītībai ir jāveicina sapratne, tolerance un draudzība starp nācijām, rasēm un reliģiskām grupām un ka tai ir jādod savs ieguldījums miera uzturēšanā. Tas arī skaidri nosaka, ka vecākiem ir primāras tiesības izvēlēties, kāda izglītība būtu jādod viņu bērniem. 26.panta nosacījumi vairākkārt ar lielāku uzsvaru ir atkārtoti starptautiskajās līgumtiesībās un daudz detalizētāk - starptautiskā pakta "Par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām" 13.pantā.

26.pants nosaka atklātības toni un saturu nākamajiem starptautiskajiem instrumentiem, kas ir radušies laika gaitā un ir apstiprinājuši un tālāk attīstījuši tiesības uz izglītību gan vispār, gan attiecībā uz mazākumtautībām.

* Starptautiskā pakta "Par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām" 27.pants.
* Konvencijas par bērna tiesībām 30.pants.

Augstāk minētie panti garantē mazākumtautībām tiesības lietot savu valodu kopā ar citiem savas grupas locekļiem. Zemāk minētie panti attiecīgi garantē mazākumtautībām iespēju mācīties dzimto valodu vai mācīties dzimtajā valodā.

* UNESCO Konvencijas pret diskrimināciju izglītībā 5.pants.
* EDSO konferences par cilvēktiesību dimensiju Kopenhāgenas tikšanās dokumenta 34.punkts.
* ANO deklarācijas "Par personu tiesībām, kuras pieder nacionālajām vai etniskajām, reliģiskajām un lingvistiskajām mazākumtautībām" 4.pants.
* Vispārējās konvencijas "Par mazākumtautību aizsardzību" 14.pants.

Visi šie dokumenti dažādās pakāpēs deklarē mazākumtautību tiesības uzturēt savu kolektīvo identitāti ar dzimtās valodas starpniecību. Šīs tiesības tiek realizētas, pirmkārt, ar izglītības palīdzību. Taču tajos pašos dokumentos ir uzsvērts, ka tiesībām saglabāt kolektīvo identitāti ar mazākumtautību valodas palīdzību ir jābūt līdzsvarotām ar pienākumu integrēties un līdzdarboties sabiedrībā kopumā. Tāda integrācija prasa labu gan sabiedrības, gan valsts valodas (valodu) zināšanu apguvi. Šādas mijiedarbības svarīga sastāvdaļa ir tolerances un plurālisma veicināšana ir arī svarīgs šādas dinamikas komponents.

Starptautiskie cilvēktiesību instrumenti, kas attiecas uz izglītību mazākumtautību valodā, joptojām ir neskaidri un vispārīgi. Tajos nav norādes uz izglītības pieejamības pakāpi, nedz arī uz to, kādā līmenī mazākumtautībām ir jānodrošina izglītība dzimtajā valodā. Tādi jēdzieni kā "pietiekamas iespējas" mācīties mazākumtautību valodu vai tajā mācīties, kā tas ir formulēts Eiropas Padomes Vispārējās konvencijas "Par mazākumtautību aizsardzību" 14.pantā, ir jāskata citu nosacījumu kontekstā. Tādi ir: nepieciešamība pēc labvēlīgiem apstākļiem, kas veicina valodas un kultūras saglabāšanu, uzturēšanu un attīstīšanu, kā tas ir minēts šīs pašas konvencijas 5.pantā; vai prasība veikt nepieciešamos pasākumus, lai aizsargātu mazākumtautību etnisko, kultūras, lingvistisko un reliģisko identitāti, kā tas ir noteikts EDSO konferences par cilvēktiesību dimensiju Kopenhāgenas tikšanās dokumenta 33.punktā.

Neatkarīgi no pieejamības līmeņa, kādu valsts varētu nodrošināt, to nedrīkst noteikt patvaļīgi. No valstīm tiek prasīts, lai tās pienācīgi novērtē mazākumtautību vajadzības, jo šīs vajadzības tiek pastāvīgi izteiktas un apliecinātas konkrētajās sabiedrībās.

Pašām mazākumtautībām būtu jāizvirza tikai pamatotas prasības. Tām nopietni jāapsver tādi pamatoti faktori kā pašu skaits, demogrāfiskā koncentrācija attiecīgajā reģionā (reģionos), kā arī savas spējas sniegt savu ieguldījumu šo pakalpojumu un iestāžu turpmākai uzturēšanai.

Starptautisko instrumentu gars

Gadu gaitā mainījies mazākumtautību tiesību formulējums starptautiskajos dokumentos. Pasīvo formulējumu "...personām, kuras pieder mazākumtautībām, nedrīkst liegt tiesības...", kas atrodams starptautiskajā paktā "Par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām" (1966.gads), nomainījusi pozitīvāka, aktīvāka pieeja "...valstis aizsargās mazākumtautību etnisko, kultūras, lingvistisko un reliģisko identitāti...", kas ietverta EDSO konferences par cilvēktiesību dimensiju Kopenhāgenas tikšanās dokumentā (1990.gads). Šīs progresīvās izmaiņas pieejā
norāda, ka starptautisko instrumentu ierobežota vai šaura interpretācija neatbilst to garam.

Turklāt mazākumtautību izglītības iespējām jābūt noteiktām atbilstoši vienlīdzības un nediskriminācijas pamatprincipiem, kā tie ir formulēti Apvienoto Nāciju Statūtu 1.pantā un Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 2.pantā un kā tie ir atkārtoti lielākajā daļā starptautisko instrumentu. Vērā ir jāņem arī katras valsts specifiskie apstākļi.

Līdzekļi un resursi

EDSO dalībvalstis tiek mudinātas risināt mazākumtautību jautājumu aktīvā veidā, proti, Kopenhāgenas dokumenta 31.punkta garā, kas aicina valstis veikt īpašus pasākumus, lai nodrošinātu to personu pilnīgu vienlīdzību, kuras pieder mazākumtautībām. Tādā pašā garā Kopenhāgenas dokumenta 33.punkts prasa valstīm aizsargāt attiecīgās valsts teritorijā dzīvojošo mazākumtautību etnisko, kultūras lingvistisko un reliģisko identitāti un radīt apstākļus šīs identitātes veicināšanai.

Atsevišķos gadījumos EDSO dalībvalstīm nākas saskarties ar nopietnu naudas līdzekļu trūkumu, kas var pamatoti mazināt to spēju realizēt izglītības politiku un programmas mazākumtautību labā. Lai gan dažas tiesības ir jārealizē nekavējoties, valstīm jātiecas pakāpeniski sasniegt tiesību īstenošanu uz izglītību mazākumtautību valodā tām maksimāli pieejamo resursu ietvaros, tai skaitā arī starptautiskās palīdzības un sadarbības ceļā starptautiskā pakta "Par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām" garā.

Decentralizācija un līdzdalība

Vispārējās konvencijas "Par mazākumtautību aizsardzību" 15.pants, EDSO konferences par cilvēktiesību dimensiju Kopenhāgenas tikšanās dokumenta 30.punkts un ANO deklarācijas "Par personu tiesībām, kuras pieder nacionālajām vai etniskajām, reliģiskajām un lingvistiskajām mazākumtautībām" 3.pants - tie visi uzsver nepieciešamību mazākumtautībām piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā, īpaši tajos gadījumos, kad apspriežamie jautājumi tās tieši ietekmē.

Efektīva līdzdalība lēmumu pieņemšanas procesā, īpaši, ja tas ietekmē mazākumtautības, ir demokrātijas procesa būtiska sastāvdaļa.

Valstīm ir jāveicina vecāku aktīva iesaistīšana vietējā un reģionālā līmenī, kā arī mazākumtautību pārstāvības institūciju efektīva līdzdalība izglītības procesā (ieskaitot līdzdalību mazākumtautībām domāto mācību programmu izstrādāšanā) Kopenhāgenas dokumenta 35.punkta garā, kas uzsver mazākumtautību pārstāvju efektīvas līdzdalības nozīmi sabiedriskajā dzīvē, ieskaitot jautājumus par pašu identitātes aizsardzību un veicināšanu.

Publiskās un privātās institūcijas

Starptautiskā pakta "Par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām" 27.pants paredz mazākumtautībām tiesības lietot savu valodu kopā ar citiem savas grupas locekļiem. Starptautiskā pakta "Par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām" 13.pants garantē vecākiem tiesības izvēlēties saviem bērniem skolas, kuras nav izveidojusi valsts. Tas arī garantē indivīdiem un grupām tiesības veidot un vadīt alternatīvas izglītības iestādes, ja tās atbilst valsts noteiktajiem minimālajiem izglītības standartiem. Vispārējās konvencijas "Par mazākumtautību aizsardzību" 13.pants nosaka mazākumtautību tiesības izveidot un vadīt savas izglītības iestādes, taču valstij nav pienākuma tās finansēt. Kopenhāgenas dokumenta 32.punkts neuzliek valstij pienākumu finansēt šīs iestādes, bet nosaka, ka tās var "atbilstoši nacionālajai likumdošanai meklēt valsts atbalstu".

Mazākumtautību tiesības izveidot un vadīt savas institūcijas, tai skaitā izglītības iestādes, ir labi pamatotas starptautiskajās tiesībās un kā tādas tās ir jāatzīst. Lai gan saskaņā ar nacionālo likumdošanu valstij ir tiesības administratīvi uzraudzīt šo procesu, tā nedrīkst traucēt šo tiesību īstenošanu, nosakot nepamatotus administratīvas prasības, kas mazākumtautībām varētu padarīt praktiski neiespējamu savu izglītības iestāžu izveidošanu.

Kaut arī valstīm nav formāla pienākuma finansēt šīs privātās iestādes, tām nedrīkst liegt iespēju meklēt līdzekļus no visiem vietējiem un starptautiskajiem avotiem.

Mazākumtautību izglītība pamata un vidusskolas līmenī

Starptautiskie instrumenti, kas attiecas uz izglītību mazākumtautību valodā, deklarē, ka mazākumtautībām ir ne vien tiesības uzturēt savu identitāti ar dzimtās valodas palīdzību, bet ir arī tiesības integrēties un līdzdarboties sabiedrībā kopumā, apgūstot valsts valodu.

No teiktā izriet, lai visefektīvāk sasniegtu starptautiskajos instrumentos par mazākumtautību aizsardzību un integrāciju nospraustos mērķus, ir jāpanāk, lai mazākumtautības apgūtu vairākas valodas. Rekomendācijas, kas attiecas uz pamata un vidusskolas izglītību, ir domātas kā vadlīnijas mazākumtautību valodas attīstīšanā izglītības politikas un attiecīgo programmu izstrādāšanā.

Piedāvātās pieejas pamatā ir pētījumi par izglītību, un tā ir uzskatāma par attiecīgo starptautisko normu reālu interpretāciju.

Šīs pieejas efektivitāte ir atkarīga no daudziem faktoriem. Vispirms, jāņem vērā tas, kā šī pieeja nostiprina vājākās mazākumtautības dzimto valodu kā līdzekli mācību procesā. Otrs faktors ir - kādā mērā visā mācību procesā ir iesaistīti divvalodīgie skolotāji.

Viens no vērā ņemamiem faktoriem ir tas, kādā apjomā mazākumtautību un valsts valodas tiek pasniegtas kā mācību priešmeti visu12 skolas gadu laikā, un visbeidzot, kādā apjomā abas valodas tiek maksimāli efektīvi izmantotas kā mācībvaloda dažādās bērna izglītības fāzēs.

Šī pieeja mēģina radīt vidi, kas nepieciešama vājākās mazākumtautību valodas attīstībai. Tā ievērojami atšķiras no citām pieejām, kuru mērķis ir mazākumtautības valodas mācīšana vai pat minimāla apmācība mazākumtautības valodā, lai veicinātu agru pāreju uz mācībām tikai valsts valodā.

"Iegremdēšanas" veida pieejas, kad mācības notiek vienīgi valsts valodā un mazākumtautību bērni ir pilnīgi integrēti vairākuma bērnu klasēs, neatbilst starptautiskajiem standartiem. Līdzīgi tas attiecas arī uz nošķirtajām skolām, kurās macības notiek tikai mazākumtautības valodā visa mācību procesa laikā un kurās vairākuma valoda vispār netiek mācīta vai tiek mācīta mazā apjomā.

Mazākumtautību izglītība arodskolās

Mazākumtautībām piederošo personu tiesības apgūt savu dzimto valodu vai mācīties tajā, kā tas ir formulēts Kopenhāgenas dokumenta 34.punktā, ietver arī tiesības uz profesionālo izglītību dzimtajā valodā noteiktos priekšmetos. EDSO dalībvalstīm ir jānodrošina iespēja saņemt šādu apmācību vienlīdzības un nediskriminācijas garā tur, kur šāda vēlme ir acīmredzama un pieprasītāju skaits to attaisno.

No otras puses, nedrīkst mazināt valsts spēju plānot un kontrolēt savu ekonomisko un izglītības politiku. Mazākumtautību arodskolas beidzēju prasme savā profesionālajā darbā lietot arī valsts valodu ir uzskatāma par priekšrocību. Tas viņiem dotu iespēju strādāt gan tajā reģionā, kur koncentrējusies attiecīgā mazākumtautība, kā arī jebkurā citā vietā valstī. Pārejas perioda laikā uz tirgus ekonomiku, kas paredz neierobežotu preču, pakalpojumu un darbaspēka pārvietošanos, ierobežojumi var radīt valstij grūtības sekmēt nodarbinātību un vispārējo ekonomisko attīstību. Tādēļ profesionālajai izglītībai mazākumtautību valodā ir jānodrošina, lai skolēni pietiekamā līmenī apgūtu nepieciešamās iemaņas arī valsts valodā (valodās).

Mazākumtautību izglītība augstskolās

Tāpat kā iepriekšējā gadījumā, tiesības mācīties dzimto valodu vai mācīties tajā, kā tas ir formulēts Kopenhāgenas dokumenta 34.punktā, varētu nozīmēt mazākumtautību tiesības saņemt augstāko izglītību dzimtajā valodā. Arī šajā gadījumā jāņem vērā vienlīdzīgu iespēju un nediskriminācijas principi, kā arī sabiedrības vajadzības un skaitliskais pamatojums. Ja valdība nesniedz finansējumu, tā nedrīkst ierobežot mazākumtautību brīvību dibināt savas augstākās izglītības iestādes.

Kopenhāgenas dokumenta 33.punkts uzsver valsts nozīmi ne tikai mazākumtautības identitātes aizsargāšanā, bet arī tās veicināšanā. Ņemot to vērā, valstīm ir jāapsver iespēja padarīt augstāko izglītību pieejamu mazākumtautību valodā, kur šāda vajadzība ir apliecināta un mazākumtautības skaits to attaisno. Šajā sakarā augstākās izglītības iegūšanu dzimtajā valodā nedrīkst ierobežot pasniedzēju apmācīšanas jomā.

To pasākot jāņem vērā finansiālie ierobržojumi īpaši tajās valstīs, kas atrodas pārejas periodā uz tirgus ekonomiku. Augstākās izglītības nodrošināšana mazākumtautību valodā nenozīmē paralēlu izglītības struktūru veidošanu. Vēl jo vairāk, izglītības iestāžu norobežošana augstskolu līmenī varētu veicināt mazākuma izolāciju no vairākuma. Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 26.pants uzsver, ka izglītības mērķis ir sapratnes, tolerances un draudzības veicināšana starp nācijām, rasēm un reliģiskām grupām. Šādā garā, paturot prātā integrāciju, vairākuma un mazākumtautību intelektuālā un kultūras attīstība nedrīkst norisināties izolēti.

Mācību programmas izstrādāšana

Kopš Otrā pasaules kara beigām arvien pieaugošais starptautisko instrumentu skaits ir licis arī lielāku uzsvaru uz izglītības mērķiem. Saskaņā ar šiem dokumentiem izglītība ir nepieciešama ne tikai akadēmiskiem vai tehniskiem mērķiem, bet arī, lai ieaudzinātu tādas vērtības kā tolerance, plurālisms, antirasisms, starptautiskā un starpetniskā saskaņa. Šīs prasības acīmredzami uzliek īpašu atbildību valstīm, kurās dzīvo mazākumtautības. Īpaši svarīgs valstu iekšējās stabilitātes nosacījums ir mierīga līdzāspastāvēšana un saskaņa starp etniskām un citām grupām. Šāda līdzāspastāvēšana un saskaņa ir arī nozīmīgs faktors reģionālā miera un stabilitātes saglabāšanā.

ANO deklarācijas "Par personu tiesībām, kuras pieder nacionālajām vai etniskajām, reliģiskajām un lingvistiskajām mazākumtautībām" 4.pants prasa valstīm "veicināt to teritorijā dzīvojošo mazākumtautību vēstures, tradīciju, valodas un kultūras zināšanas". Vispārējās konvencijas "Par mazākumtautību aizsardzību" 12.pants uzliek valstīm pienākumu "sekmēt mazākumtautību kultūras, vēstures, valodas un reliģijas zināšanu apguvi".

EDSO konferences par cilvēktiesību dimensiju Kopenhāgenas tikšanās dokumenta 34.punkts izvirza prasību, ka skolu mācību programmās valstis ņems vērā "mazākumtautību vēsturi un kultūru".

Šie dokumenti izvirza valstīm prasības iekļaut skolas mācību programmā attiecīgo valstī dzīvojošo mazākumtautību vēstures un tradīciju mācīšanu. Lēmumu valsts iestādes var pieņemt pašas, bez attiecīgo mazākumtautību pārstāvju līdzdalības. Šāda pieeja nav ieteicama, un tai varētu būt negatīvas sekas.

Vispārējās konvencijas "Par mazākumtautību aizsardzību" 15.pantā, EDSO konferences par cilvēktiesību dimensiju Kopenhāgenas tikšanās dokumenta 30.punktā, kā arī ANO deklarācijas "Par personu tiesībām, kuras pieder nacionālajām vai etniskajām, reliģiskajām vai lingvistiskajām mazākumtautībām" 3.pantā ir uzsvērta nepieciešamība mazākumtautībām līdzdarboties lēmumu pieņemšanas procesā īpaši tajos gadījumos, kad apspriežamie jautājumi tieši attiecas uz tām.

Centru veidošana, kas nodarbotos ar mācību programmu izstrādāšanu izglītībai mazākumtautību valodā, veicinātu šo abpusējo lēmumu pieņemšanas procesu un nodrošinātu tā kvalitāti un profesionalitāti.

Noslēgums

Daudzās EDSO dalībvalstīs mazākumtautību tiesības uz izglītību ir sāpīgs jautājums. Savukārt mācību process spēj efektīvi veicināt un nostiprināt savstarpēju cieņu un sapratni starp dažādām dalībvalstīs dzīvojošām grupām.

Paturot prātā šī jautājuma šobrīd delikāto raksturu un starptautiskajos cilvēktiesību instrumentos ietverto standartu plašo un vispārējo dabu, mazākumtautību tiesību uz izglītību jautājuma dziļāku izpratni un labāku tā risinājuma atrašanu var veicināt izstrādājot virkni rekomendāciju. Hāgas rekomendācijas nav visaptverošas. To mērķis ir kalpot valstīm par pamatu, lai palīdzētu tām izstrādāt mazākumtautību izglītības politiku.


5